| Pirmā nedēļa Los Santos |
Mack izkāpj no vilciena un dodas ārā no tuneļa. Los Santos... Jauns sākums. Ieelpojis jauno gaisu, Mack dodas pie takša un sarunā braucienu uz Los Santos centru - Domes laukumu.
Pēc brauciena Mack godīgi takstistam samaksā ar savu mazo naudu un gaida pie Domes... Pēc vairākām minūtēm ierodas persona, ko Mack pazīst - Wakuni. Vecāki esot no Japānas bijuši, bet ir bijis pārrāvums. Abi sasveicinās un dodas Domē. 
Iekš Domes abi sasveicinās ar personālu un apjautās par darbiem pilsētā. Pretīm saņemot ceļvežus un darba opcijas, Mack izvēlas būt par krāvēju pie ostas. Mazs darbs ar mazām vajadzībām. Wakuni izvēlējās ko citu, kur Mack vairs neieklīda. Ārpus Domes abi atvadās un Mack dodas savu ceļu ar kājām.

Gājiena laikā, Mack iepazīstas ar apkārtējo skaistumu - Bagātības hirearhija, nabadzīgas ielas, piesmirdinātā osta, bet skaistās palmas. Ostā Mack iepazīstas ar vidi. Saskata daudz nepazīstamas un nabadzīgas sejas. Sejas, kas izskatās gluži nosodītas. Viņš saprot, ka pilsēta nav nekas skaists un zin, ka nāksies sekot valsts sistēmai, lai nopelnītu. To zinot, viņš dodas iekš darba vietas un piesakās strādāt uz brīvajām stundām. Dari, cik vari un pelni par katru kasti. Izklausās labi!

Mack pirmā diena ir pavadīta viņa pirmajā darbā, kur viņš nēsā kastes līdz mugura un kājas to vairs nevar izturēt. Godīgi nopelnīta un noteikti tīra nauda. "Tas palīdzēs sākumam!" Nakts tuvojas un strādāšana drīz jāpārtrauc. Mack dodas ārā no darba vietas un veic savu ceļu atpakaļ uz LS Stacijas pusi, kur garām ejot viņš sastop divriteņu veikalu. "Joprojām atvērts... Labi". Mack pat neaizdomājoties daudz par riteņu kvalitāti nopērk pirmo un pašu lētāko opciju, atstājot viņu ar pusi no visa nopelnītā. Vismaz tas ir viņa, tagad.

Mack pamet riteņu veikalu un tā placi. Dodoties uz staciju, pilsēta aptumst un ieslēdzās ielas gaismas. Nakts gandrīz iestājusies. Braucot pa pilsētas mazajām vietām, viņš ievēro kādu apartamentu būvi. "Klusa vieta.. Varbūt ir kāda vieta priekš manis". Dodoties iekšā vienā no korpusiem, Mack iepazīstas ar nojukušo interjēru. Vieta nedaudz smird un noteikti netiek līdzi sanitārajām vajadzībām. Mack griežas pie kioska ar restēm, kur atrodas kāda persona. Uzzinot, ka dzīvokļi ir īrejami, Mack noskaidro cenas un izvēlās lētāko variantu. Tas tiešām bija lēts un uz dienu noteikti varēja izdzīvot.

Mack ir atstājis savu riteni ārpus dzīvokļiem, tuvu esošā krūmā. Dzīvoklītis nebija nekas skaists. Tieši pēc cenas, tas izskatījās pēc būdas. Gulta, kurai nav gultasveļas, bet tikai matracis un tualetes trūkums... "Njā... Jāsamierinās". Mack pavada savi nakti tur un nākamajā rīta jau ir agri augšā, jo dzīvoklīša nabadzīgā kondīcija neļāva gluži gulēt.

Izejot no dzīvokļu kompleksa, Mack paķer savu nabaga riteni un dodas nopirkt ko ēdamu. Nākamās dienas, Mack iesēžas rutīnā un pavada savu laiku strādājot, lai varētu atļauties ko vairāk par papīra sienām, kas droši vien ir mitras no urīna. Tā ir sākusies Mack pirmā nedēļa Los Santos pilsētā.

| Otrā nedēļa pilsētā |

Ir pagājis laiks Los Santos pilsētā un viss ir kluss. Mack ir pavadījis laiku savā darbā, strādājot pēc pūlksteņa. Deviņos viņš ierodas un sešos pamet ostu. Paņem riteni un noguris dodas gulēt uz izlietota matrača. Tas nav nekas slikts, jo pagājušā pilsēta nav nākusi pēc viņa un dzīve ir klusa. Katru trešo dienu Mack painteresējas par Wakuni dzīvi un abi joprojām ir spējīgi sevi uzturēt. Mack pēc kārtējās darba dienas savā istabiņā paver iegulēto matraci un iebāž skaidro naudu matracī. Otrās nedēļas beigās Mack izvelk visu naudu un saskaita gandrīz divus tūkstošus uz rokas. Brīvajās dienā Mack ar naudu dodas uz auto placi, kas ir netālu no ostas darba. 

Auto placī ir zema standarta automašīnas un pāris vidējas klases automašīnas. Mack izvēlējies lētu varientu un ar to izbraucis laimīgs dodas uz ostas darba vietu. Opel Omega iebrauc pie kravāšanas darba un izkāpj, lai runātu ar vadību. Nedaudz negaidīti, jo ir brīvdiena, bet Mack izvēlas formāli aziet no darba un meklēt citas iespējas. Pavadot laiku brīvdienās iepazīstoties ar civiliedzīvotāja tiesībām pilsētā, Mack paralēli mācijās braukt. Jau pāris dienās Mack ir uzsācis autovadīšanas eksāmenus. Drīz vien makā bija identificējošs dokuments - Autovadītāja tiesības, lai vadītu vieglo automašīnu. Uzvaras brīdis ir mazs, jo ir sākusies jauna fāze. Jauns darbs.

Autobusa vadītājs. Mack devies domē ar autovadītāja apliecību un piespiestu smaidu, ieguvis sev darbu. Kas vienkāršāks, bet maksa tā pati. Mack bija spējīgs izturēt vairāk šīs darba stundas braukājot pa pilsētu. Muguras sāpes vairs neeksistē. Katra diena ir mierīgāka, bet garlaicīgāka. Nogurums vairs nav problēma, bet viens un tas pats maršruts gan ir. Sarunas ar dispečeri pat neizveido interesantas sarunas, tāpēc Mack vienkārši atslēdz radio savā autobusā. Protams, braucot apkārt ir interesanti ievērot pasažieru izmaiņās starp pilsētas iedalījumiem. Katra pietura ir jauna cilvēku plūsma. Darbs ir vienkāršāks un vairākas stundas pēc, Mack ir papildinājis savu matraci. Vairāk darba un vairāk naudas. Ir radušās jaunas iespējas, kurās ieskatīties.

Jaunā māja! Mack ir diezgan apmierināts ar opciju. Māja ir maza, netālu no dzīvoklīša un ir sava zeme. Divas istabas, tualete un virtuve. Viss, kas būtu nepieciešams normālai dzīvošanai, kaut tā ir mazās telpās. Pirmais, ko Mack izdara ieejot savās jaunajās mājās ir aiztaisīt visus logus. Žalūzijām esot ciet, Mack jūtas drošāk. Ir privāta vieta, savas  sienas un noteikti vieta priekš dekorācijām. Mājas mazās izmaksas ir atstājušas kabatā vēl nedaudz naudas. Mack veicis braucienu ar jauno mašīnu līdz interjera veikalam, iepērkas ar pēdējo naudu, lai padarītu savu tumšo alu omulīgāku.

Jaunas tapetes, dīvāns, televizors un jaukas bildes apliktas pa dzīvokli. Pirmā nakts savā jaunajā, svaigajā matracī, dieva dota. Mack ir iejuties šajā pilsētā un joprojām ir mierīgā stāvoklī. Izskatās, ka tomēr viss izdosies, lai cik garlaicīga un zema varētu būt viņa pašreizējā dzīve.

Malacis, sanāca arī ar tevi atveidot lomuspēli, nav ne vainas, sekošu līdzi tēla attīstībai un varbūt pat tiksimies vel ic, kas zina.

Paldies par atbalstu. Negaidīti un jauki, ka cilvēki ieskatās manā stāstā. No šī punkta sāksies mana iesaistīšanās citā stāstā un iejaucot savu stāstu citā - Willowfield Puikas

Stārts turpinās un no šī punkta es runāšu no sava personāža perspektīva. Vienkāršotākā valodā.

| Jaunais pavērsiens |

Dzīve ir bijusi klusa. Līdz šim esmu bijis spējīgs noturēt savu galvu zem radara un esmu spējīgs dzīvot klusībā. Man ir zema līmeņa darbs, maza māja un sava automašīna. Es knapi turos virs bezpajumtnieka līmeņa, bet jebkas ir labāks par savu nāvi. Noteikti nevēlētos tagad gulēt četrus metrus zem zemes, ieraktam pat bez zārka...
Kārtējā diena darbā un diena kā katra otrā, bet šoreiz kaut kas ir mainījies. Manā autobusa maršrutā parādas neparasta persona un uzrunā mani.

Braucot un skatoties uz vienu un to pašu ceļu, man pienāk klāt kāda neparasta persona autobusa priekšā un nosēžas pavisam netālu. Šī persona mani uzrunā un mainās viss, kas būtu noticis manā dzīvē tālāk. Paskatoties uz šo personu, ir redzams ka viņa identitāte ir diezgan noslēpta. Viņi izvairās no ievērošanas un es to uzreiz noprotu, tālāk neradot acu kontaktu. Uzsākas saruna par to kā es šajā pilsētā esmu nodzīvojis nesen un ir grūti. Es nezinu kāpēc es dalos tik ļoti ar savu personīgo dzīvi, bet es to daru. Es izspļauju pāris komentārus par to cik nožēlojami ir mēģināt dzīvot šeit un ka es ielaidu savu izglītību zemē, iesprūstot bezgalīgā darbā. Mani pārsteidza tas, ka persona, kas atbildēja man un uzrunāja bija ļoti saprotoša. Pēc runas un nelielā akcenta, saprotams ka kāda itāļu izcelsmes persona. Es nezdotu liekus jautājumus, lai neizraisītu bažas par sevi, jo bija vairākas lietas, kas man aizķērās. 
Brīdi iepriekš, es ievēroju kā abas personas iekāpj autobusā starp parasto brūzmu. Divi cilvēki, kas piesedza seju, samaksāja par biļetēm, bet pat nesagaidīja fizisku biļetes izrakstu, noliekot traukā tikai naudu. Mani uzrunāja tikai viena no šīm abām personām un pat tajā brīdī, acu kontakts gandrīz nepastāvēja. Persona slēpa savu seju, skatījās ārā pa autobusa logu un gluži klausījās ko parasts autobusa vadītājs teiktu. Viņiem bija kas vajadzīgs no autobusa šofera... No prakstiski neredzamas personas, bet kas?

Pēc manas situācijas iztāstīšanas sāka atklāties arvien vairāk. Persona, kas mani uzrunāja izteica man piedāvājumu strādāt ārpus darba un papelnīt naudu no malas. Manas bažas pēkšņi aizgāja. Šīs personas nemeklēja mani un manu galvu, bet gan kādu parastu darbinieku priekš kāda darba. Aizdomīgi, bet vismaz es šodien nemiršu. Protams, atkal radās citi jautājumi - kas ir šis darbiņš?; kāpēc pavisam neredzama persona, kas strādā par autobusa vadītāju?; viņš specifiski mani nosauca par 'šoferi', vai tas saistīts ar manu darbu? Es zināju neuzdot jautājumus uzreiz un publiskā vietā, tāpēc es klusēju un gaidīju, kad vairāk informācijas tiks pasniegta, bet tas viss nobeidzās ar to, ka es vīrietim blakus pasniedzu savu nummuru, ievadot to uz sava telefona ekrāna. Tiklīdz viņš saņēma to, ko viņš meklēja, viņš devās atpakaļ un drīz vien ar otru personu pameta autobusu. Te noteikti ir kas aizdomīgs. Beidzot darbu, es gaidīju. Skatījos savā telefonā un gaidīju, kad kaut kas notiks... Pēkšņi ienāk SMS un es ievelku elpu, bet tas nav tas, ko es gaidīju. SMS ir no Wakuni un viņa grib satikties. Viņa ierodas pie manis, mēs nosēžamies un pačatojam. Intereses par dzīvi, kā pašlaik iet un kas varētu būt sagaidāms tālāk. Es uzticos Wakuni un Wakuni uzticās man, tāpēc es izstāstīju visu par šodienu. Par to ka es varētu drīz neatgreizties un par to ka varbūt ir iespēja izlausties no nabadzības. Wakuni saprot mani, bet mani apstādina pusceļā un lūdz, lai neiejaucu viņu. Saprotami. Lai nu kas, es Wakuni iedodu visu savu informāciju, e-pastu un lūdzu viņai, ja es neatgriežos, tad lai policijai un internetā ieliekot visu informāciju, ko nosūtu viņai. Mēs abi piekrītam, ka es Wakuni vārdu nekur nepieminu un viņa manas nāves gadījumā publicē visu.

Protams, man vēl nekā nebija. Bija laiks aizsardzību savai dzīvībai tā, ko es to zinātu izdarīt bez citu palīdzības. Es kādā elektronikas veikalā iegādājos fotokameru ar apjomīgu sd kartiņu. Apģērbu veikalā nopērku citas drēbes un pāris lakatus, ko apsiet ap seju. Mājās es ievietoju seifu, kurā glabāju savu otro identitāti. Kādu apdaiļatu, bet apslēptu melnādaino ar fotokameru, kas ir gatavs noskaidrot visu par šīs pilsētas noslēpumiem. Blackmail - veids kā aizsargāt savu dzīvību. Ja man ir kaut kas pret tiem, kas apdraud manu dzīvību, tad es esmu drošs, ka viņi tik viegli netiks no manis vaļā. Uz datora es uzstādīju sava veida aizsardzību un izveidoju arhīvu, kuru aizpildīšu ar ierakstiem un fotogrāfijām. Pēkšņi - zvans. Es paceļu un dzirdu pazīstamu balsi - "Vai šoferis?". Izskatās, ka laiks pienācis. Mani aicina uz satikšanos un paskaidro kur doties. Tas nav tālu un es jau drīz vien ar tukšām rokām dodos uz tikšanos.

Itāļu restorāns. Interesanta vietiņa un ārā pie galdiņiem lūk arī tās personas, kuras atpazīstu pēc apģērba un balss. Izkāpjot no māšīnas un pamājot, mani ar skatienu un smaidu ielūdz piesēst. Šie cilvēki ir laipni un drīz vien es esmu pie galdiņa ar viņiem, iekārtojies un runāju kā cilvēks, kas tik vēlas nopelnīt. Es noteikti nedevu iespēju iedomāties, kad man ir citi motīvi. Sarunas nav ilgas un noteikti laipnas. Viņi dalās ar savu plānu, iepazīstina mani ar plānu un manu lomu tajā. Es esmu parasts autobusa braucējs, kas trāpijies iekāpt diviem vīriešiem ar sliktiem nolūkiem. Es tikai darīju savu darbu, klausoties abos zagļos, kas man draud un braucot uz priekšu pat neapstājoties. Viņi paņem visu, kas vērtīgs no pasažieriem un veiksmīgi izkāpj, kamēr es pavadu laiku šokā, pat neziņojot par incidentu policijai. Es biju saprotošs un ļoti daudz sarkano karogu tika nosisti manā galvā par šiem vīriem. Mana iesaistība ir droša, tā nepadara mani par mērķi un es staigāju tālāk ar 10% daļu ieguvumos, kas tika apsolīta. Zinot to, ka viņi uzņemsies tādu risku un ir galvenie plānotāji, rodas jauna problēma - naudas iedalīšana.

Viņi pilnīgi iespējami var veiksmīgi aizbēgt ar naudu un es to viņiem atļautu, bet viņi varētu atļauties man nemaksāt un bez pierādījumiem doties pie viņiem, pieprasot savu naudu... tas nav gudri. Pēc pārrunām, es atvados no laipnajiem kungiem un braucu prom mierīgs līdz brīdim, kad mana mašīna nebūtu redzama. Es steidzos mājās un sniedzos seifā pēc manas otrās personas. Paķerot kameru, es dodos atpakaļ nākamajā rītā, atstāju savu mašīnu kādā parkinga vietā un ar kājām dodos uz vietu, kur tika veiktas pārrunas. Es novēroju vietu pāris stundas un pierakstu visu aizdomīgo. Šī restorāna apkārtnē nebija ievērojamu kameru, vai apsardzes, bet es joprojām uzrāpos neredzamās vietās un izvilku kameru. No jumta pretīm restorānam es uzņēmu vairākas bildes ar vienu no vīriem redzamiem kadrā. Es uzņēmu viņu restorānu, personas, aktivitātes, automašīnas un pat nummura zīmes. Kas noteikti izcēlās - aiz restorāna ir daļēji apslēpts melns busiņš. Šī bilde noteikti bija interesanta. Tās interjērs nedaudz apgreznots ar ticīgo lietām, kā restorāna priekšā un priekšējajā mašīnā.

Saņemot fotogrāfijas, es devos atpakaļ arhivēt visu mājās. Mani neviens neizsekoja un uzskatāmi - mana dzīvība bija drošībā. Pat labāk - Man bija sava aizsardzība, ja gadījumā mani izvēlēsies apčakarēt. Man bija fotogrāfijas, kas noliktu viņu ieliņu zem mikroskopa un pēc zādzības viņi netiktu cauri sveikā, ja viņi izvēlētos paturēt visus ieguvumus. Es sagatavoju fotogrāfijas, ierakstus un saglabāju tos. Es arī fotogrāfijas nosūtīju uz Wakuni kontu ar norādi, ka tie tiks izsūtīti manas nāves gadījumā.

Stāsts turpināsies ar izplānoto incidentu.

| Plāns darbībā |

Nākamā diena. No rīta es piecieļos atceroties visu, ko izdarīju. Tas ir kā flashback par visu iegūto informāciju. Es pamostos no dīvāna un saprotu, ka biju atlūzis pie raidījuma, kas manas klusās telpas skandināja. Būtu nošāvies klusumā tikai ar savām domām. Paskatoties pulkstenī es redzu, ka laiks ir deviņi no rīta un man jau būtu jādodas arā. Veikalā pie uzkodām es saņemu zvanu. Mani gaida plānotāji, lai pēdējo reizi pārrunātu deteļas.  Es zinu kur doties un ātri vien ierodos pie restorāna, kura man tika izklāstīts plāns iepriekš.

Pēc tās situācijas atlika tikai gaidīt. Es devos mājās un atkal atlūzu pie ieslēgta telivizora savā dīvānā.