Kādā vēlā novakarē 1998. gada 18. Aprīlī Carter ģimenei piedzima dēls, kuru viņi nosauca par Jony(Džoniju). Tēvu sauca Paul_Carter, bet Māti Jessica_Carter. Jony(Džonijs) piedzima 22.00 vakarā, Mātei tās bija pirmās dzemdības, tāpēc tās bija smagas, bet viss noritēja veiksmīgi. Tēvs vienmēr visūr bija klāt, kā arī dzemdībās. Ģimenē Jony(Džonijs) bija vienīgais dēls, tāpēc vecāki ļoti daudz laika pavadija ar mani, palīdzot finansiāli, gan arī pusaudžu dzīvē.
Dzīvojām mēs kādā ļoti jaukā "Vinewood" Los Santos privātmājā ar skatu uz plašo Los Santos pilsētu. Mēs bijām turīga ģimene, Tēvam piederēja savs uzņēmums, kurā viņš bija automehaniķis, un laboja ļoti augstas klases transportlīdzekļus. Tēvs spēja mūs nodrošināt, un apgādāt ar visu nepieciešamo. Mātei bija ļoti labas matemātiskās zināšanas un viņa spēja strādāt ar skaitļošanu. Māte strādāja Tēva uzņēmumā par grāmatvedi, bet tikai uz pusslodzi, jo Māte daudz laika pievērsās man un palīdzēja mani palaist uz bērnudārzu un skolas gaitās.
Jony (Džonijs) Los Santos bērnudārzā "Tārpiņš" sāka iet no 3 gadu vecuma, bērnudārzā gāja ļoti mierīgi un viss noritēja veiksmīgi. Tālāk Jony(Džonijs) 7 gados sāka iestāties Los Santos vidusskolā, kurā es biju ļoti ievērojams, jo nācu no turīgas ģimenes, tāpēc man vienmēr bija rotaļlietas, kas nebija pārējiem klases biedriem, tāpēc man bija daudz draugu. Vidusskolā es nomācijos līdz 12. klasei un absolvēju to. Pēc 12. klases, es ļoti ilgi nevarēju izdomāt, ko es gribēšu darīt tālāk dzīvē, biju ļoti apjucis. Es ļoti sliecos uz automehāniku un tā uzbūvi, jo Tēvam piederēja ļoti dārgs auto, Mercedes, ar iesauku "geļiks". Tēvs mani ļoti bieži veda uz skolu ar šo auto un es biju ļoti lielā sajūsmā, jo jau bērnībā redzot šo auto man bija sapnis nākotnē par kaut ko tādu, ļoti intresēja dārgi auto.
Tēvs mani bieži skolas gados veda sev līdzi uz darbu, kurā es varēju palīdzēt Tēvam skrūvēt transportlīdzekļus, par ko viņš deva tēriņa naudu skolā. Es ļoti bieži devos līdzi Tēvam uz darbu, man ļoti intresēja ši transportlīdzekļu labošana, citreiz es to pat dariju par velti, tikai lai tiktu pie skrūvēšanas. Tā arī es izdomāju tālāk iet mācīties par automehāniķi koledžā, koledžā es nomācijos vienu gadu, gandrīz jau būtu pabeidzis otro kursu.
Sasniedzot 18. gadu vecumu, notika šausmīgs trieciens Jony(Džonija) dzīvē, pēc kura viņš palika pavisam viens. Tēvs bija pārdevis savu Mercedes automašīnu un nopircis pavisam jaunu sporta klases automašīnu, ar kuru viņš kā parasti braucā mājā no darba ar Māti. Tēvs ar Māti iekļuva ļoti traģiskā autoavārijā, kurā Tēvs saskrējās ar kravas automašīnu, pēc kā abi vecāki gāja bojā notikuma vietā. Jony(Džonijam) tas bija šausmīgs trieciens dzīvē, pēc kura vairs nekas nepalika. Bet Jony(Džonijs) bija ļoti mērķtiecīgs dzīvē, viņš ļoti gāja uz to, ko viņš gribēja dzīvē un tas bija Tēva pārdotais Mersedes "geļiks".
Pēc ši trieciena, Jony(Džonijs) nevarēja vairs pabeigt automehāniķa koledžu, jo nebija motivācijas, bet pamata zināšanas bija ieliktas par šiem diviem gadiem, kā arī tēva roka. Jony(Džonijs) ļoti smagi strādāja visus šos divus gadus, gan ļoti daudz par mežstrādnieku, gan arī brīvajā laikā ļoti patika pašam labot savu automašīnu. Tas palīdzēja aizmirst šo visu traģisko notikumu.
Tēvs bija atstājis naudu uzkrājuma kontā, kuru viņš man astāja pirmajai mašīnai. Par šo naudu es aizvedu mašīnu uz automehāniķa darbnīcu, lai veiktu uzlabojums, pašam man nebija pieejami nepieciešamie instrumenti, tāpēc vedu pie meistariem. Jony(Džonijs) ierodoties automehāniķu servisā, nevarēja neacerēties par Tēva automehāniķa servisu, Džonijam vienmēr iekšā bija dzirksts sekot Tēva pēdām un uzsākt automehāniķa gaitas pašam uz saviem pleciem un pierādīt, kad es spēju būt tik pat izcils automehāniķis, kā Tēvs.