SAMUEL MADDEN
Also known as Sam.

1984. gada 7. oktobris. Los Santos ceturtā slimnīca. Dzirdama mātes kunkstēšana un tikko piedzimuša bērna raudāšana. Ārsts palūkojās uz Loru un smaidīgs saka: ""Tas ir zēns! Kā viņu sauksiet? Māte ar asarām acīs, bezspēcīgi guļ atliekusi galvu uz aizmuguri, tomēr redzams smaids viņas sejā. Tēvs pārlaimīgs pa visu palātu iesaucas: "Mans puika, mans mazais - viņu noteikti sauks Semjuels Medens." Ārsts pavēršās pret zēnu, pēc kā uzmet skatienu tēvam: "Spēcīgs vārds, spēcīgam un skaistam bērnam".

Pēc divpadsmit gadiem, kad zēns jau gāja sestajā klasē un bija viens no klases teicamniekiem, Sema māte nomira, no smadzeņu audzēja. Gan tēvs gan dēls bija satriekti, iedzīti depresijā un visticamāk, ka tas arī bija lūzuma punkts... punkts, kas rezultējās ar pubertitāti.

Sems joprojām bija labs un paklausīgs dēls, skolā labi mācījās un tā tālāk, bet tēvs škiet nebija ar to apmierināts - viņam ar to vien nepietika. Depresijas rezultātā, Karls sāka dzert, sāka dzert vēl vairāk, līdz tas bija jau sasniedzis mūžīgā reibuma robežu. Sema dzīve kļuva grūtāka, jo tēvs bija izmests no darba un tikai piehaltūrēja, kad atradās kāds darbiņš. Tēvs arī kļuva mazliet psihopātisks un par katru atzīmi, kura bija zemāka par 9, Sems tika smagi iekaustīts. Tas, protams, zēnu nevis motivēja, bet tieši otrādāk - demotivēja, kā rezultāta atzīmes kļuva sliktāks, zēns kļuva nepaklausīgs un arī mainoties dzīvas vietai iepazinās ar pusaudžiem, kas arī nenāca no pārāk labvēligām ģimenēm. Ar laiku, vairākiem čaļiem sadraudzējoties izveidojās tāda kā huligānu-pusaudžu bandiņa, kas nemitīgi vārīja sūdus, dzēra, kāvās ar citiem pusaudžiem un tā tālāk. Tie bija Bekvidu brāļi un Džonijs. Visi četri likās galīgi nešķirami - viņi bija labākie draugi. Kopā visi netikai priecājās, bet arī cieta sodu, kā lielākais no tiem bija pus gads kolonijā par kāda pusaudža ļoti, ļoti smagu piekaušanu un sīko huligānismu.

Izlaižot pus gadu, visiem nācās palikt uz otru gadu un visiem bija ļoti lieli sūdi. Izņemot Džonijam, jo tas bija visvecākais un iznākot drīz viņam palika astoņpadsmit gadi un māte, kas viena pati viņu audzināja, bija diezgan vienaldzīga par to, kas ar viņu notika, jo bija pārņemta ar azartspēlēm un nespēja cīnīties ar atkarību. Sems pārnākot mājās no cietuma bija diezgan šokēts. Tēvs bija kā svaigs gurķītis, smaidīgs un tāds, liekas mazliet nokaunējies, par to, ka viņam ir dēls, kuru viņš savai jaunajai sievai nebija pieminējis. Tēva sieva bija stāvoklī. Sems bija izmisis, nesaprata, kas notiek... Izrādījās, ka tēvs ar šo sievieti iepazinies slimnīcā, izejot detoksācijas kursu un nu ir skaidrā jau piecus mēnešus. Vienīgie sūdi ir tādi, ka viņš bija sācis veidot jaunu ģimeni un par veco viņš nekad nebija stāstījis, tāpēc Sems šeit nebija īpaši gaidīts un varēja radīt problēmas. Tēvs ar asarām skatījās Sema sejā un tā arī pateica: "Piedod dēls, tev jāiet prom... Tu man atgādini par Loru un tas var izjaukt manu ģimeni. Piedod..." Sems sašutis mirkli stāvēja, skatīdamies tēva sejā, pēc kā ar abiem kulakiem metās virsū tēvam un noslānīja to tā, lai visu mūžu acerās. Pēc tam Sems aizgāja līdz virtuvei, patvēra tuvāko nazi un draudēja nogalināt sievieti ar visu bērnu, jo tā esot izpestījusi viņa ģimeni. Viņš tiešām bija gatavs viņu nogalināt, pēc kā iedomājās, kā būtu, ja māte vēl būtu dzīva, histēriski kliegdams un raudādams nokrita uz ceļiem, nometa zemē nazi.

Sems devās pie sava labāka drauga Džonija un tur arī dzīvojaa turpmākos gadus. Visi četri draugi legulāri nodzērās un turpināja taisīt sūdus, izveidoja arī nelegālo strītreiseru bandu un ārdījās kā nenormāli, tik ilgi, kamēr vien kādu nearestēja. Vienu dienu Sems bija devies ārpus bandas mītnes, kamēr visus viņa draugus arestēja.

Banda izjuka, Sems palika viens, tomēr bija iekrājis pietiekami naudas, lai nopirktu sev savu pirmo auto. Tas bija kāds lietots BMW M5 e34, ko Kolts ar laiku nomainīja pret Toyota Supra 1996. ar speciāliem vizuāliem uzlabojumiem, kā piemēram, augsto spoileri.