~Deutsches Reich~

Trešais reihs (vācu: Drittes Reich — ‘Trešā impērija’ vai ‘Trešā lielvalsts’) ir vēsturē plaši lietots Vācijas nosaukums laikā no 1933. līdz 1945. gadam oficiālā nosaukuma Vācijas Impērija (1933-1943) un Lielvācijas Impērija (1943-1945) vietā. Lai apzīmētu šo periodu Vācijas vēsturē, izmanto arī jēdzienus "fašistiskā Vācija", "nacistiskā Vācija" vai "Hitlera Vācija".

Trešais reihs kā nacistu propagandas ieviests nosaukums tika lietots pēc Veimāras republikas konstitūcijas atcelšanas 1933. gada 24. martā, pēc 1939. gada to mēģināja izskaust un no 1943. gada līdz 1945. gada 23. maijam oficiālais valsts nosaukums bija "Lielvācijas impērija" (Großdeutsches Reich). Šajā laikā Vācijā bija Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas diktatūra, un reihskanclera Ādolfa Hitlera vadībā nacistu partija ieguva neierobežotu varu pār Vāciju un tās okupētajām zemēm, arī Latviju (1941-1945) kā Ostlandes reihskomisariāta daļu.

Nacistu organizācijas
Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija
Gestapo
SS
SD
SA

Nacionālsociālisms

Nacionālsociālistiskā ideja izveidojas laikā, kad Vācija piedzīvoja smagu krīzi — valsts zaudēja Pirmo pasaules karu, bija spiesta parakstīt pazemojošo Versaļas miera līgumu, negatīvu ietekmi atstāja arī globālā ekonomiskā recesija. Nacionālsociālisti visās problēmās vainoja Vācijas ebrejus — to dēvēja par Dolchstosslegende (no vācu valodas tiešā tulkojumā "Dunča dūriena leģenda", principā "dūriens mugurā") nacionālsociālisti uzskatīja, ka patriotisma trūkums bija kara zaudēšanas iemesls — pamiera noslēgšanas brīdī frontes līnijas neatradās tā laika Vācijas teritorijā. Spēcīga kritika tika veltīta arī politiskajām organizācijām — sociāldemokrātiem un Veimāras valdībai, kuru nacionālsociālisti apsūdzēja Vācijas izpārdošanā. Dunča dūriena leģenda palēnām ieguva popularitāti, jo laikā, kad cilvēki vēlējas izveidot spēcīgu Vāciju, jebkurš "nevācietis" un it īpaši ebrejs tika uzlūkots kā naidīgs Vācijai — izveidojās tā sauktais Judenfrage (no vācu "ebreju jautājums").

1919. gada 5. janvāri Antons Drekslers un vēl seši biedri nodibināja Vācu Strādnieku partiju — partiju, kas vēlāk kļuva par NSDAP. Vācijas izlūkdienesti nosūtīja Ādolfu Hitleru, kas tajā laikā bija kaprālis, izlūkot Vācijas Strādnieku partiju. Rezultātā pēc veiksmīgām debatēm ar partijas biedriem Ādolfs Hitlers tika aicināts iestāties partijā. 1919. gada septembrī Hitlers iestājās partijā un ieņēma propagandas vadītāja posteni. 1920. gadā partija mainīja nosaukumu uz Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, lai gan Hitlers vēlējās partiju nosaukt par Sociālrevolucionāro partiju. 1921. gada 29. jūlijā Ādolfs Hitlers kļuva par partijas līderi.

Ja kads semīts izdomās postot nelabvēlīgus komentārus,gaidiet mājās Gestapo.

Apbalvojumi

Pitagors Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος Pitagora krūšutēls, kas atrodas Romā Personīgā informācija Dzimis 580.—572. gadā p.m.ē. Samosa, Senā Grieķija Miris 500.—490. gadā p.m.ē.

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija Pirmssokratiķi Galvenās intereses Ētika, metafizika, mūzika, matemātika, politika Valoda sengrieķu valoda

Pitagors no Samas jeb vienkārši Pitagors (sengrieķu: Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος, ho Pūthagoras ho Samios, latīņu: Pythagoras, dzimis ap 570. gadu p. m. ē., miris ap 495. gadu p. m. ē.) bija joniešu matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts, politiķis, priesteris, izgudrotājs, visplašāk pazīstams ar Pitagora teorēmu.

Pitagorisms kā dzīvesveids bijis saistīts ar iniciāciju noslēpumos un bijis līdzīgs orfismam, kas to, domājams, ietekmējis. Tāpat kā orfisma, arī pitagorisma nolūks bijis padarīt dvēseli tīru (katharmoi), lai pēc nāves liktenis tai būtu labvēlīgs. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Pitagors nav atstājis nekādus rakstītus darbus un ka viņa idejas turpinājušas pastāvēt viņa skolniekos.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pitagors, domājams, dzimis ap 570. gadu p. m. ē. Samas salā (Jonijas jūrā starp Turciju un Grieķiju) Jonijā un miris ap 495. gadu p. m. ē. Metapontā, Lukānijā. Ap 532. gadu p. m. ē. atstājis Samu, lai izvairītos no Polikrata tirānijas, un Dienviditālijas grieķu kolonijas pilsētā Krotonā nodibinājis vēlākajiem ordeņiem līdzīgu savienību reliģiski ētiskai dzīves reformēšanai, tā saukto "pitagoriešu skolu". Domājams, sākotnēji tajā ietilpuši ap 235 biedri, no tiem 18 — sievietes.

Skolas locekļiem bijusi jāievēro stingra disciplīna un zināmi priekšraksti, un viņi nodarbojās ar matemātiku (skaitļu īpašību pētīšanu). Savas disciplīnas dēļ skola drīz vien ieguva ievērojamu politisku svaru arī citās Dienviditālijas un Sicīlijas grieķu koloniju pilsētās. Tas kļuva par iemeslu demokrātu sazvērestībai, un pēkšņs uzbrukums skolas vadoņiem (tos sadedzināja kopā ar māju, kurā tie apspriedās) iznīcināja tās varu vispirms Krotonā un pēc tam arī citās pilsētās, izņemot Tarentu un Regiju. Pastāv versija, ka Pitagors pats gājis bojā šajā uzbrukumā, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka viņš jau agrāk atstājis Krotonu un miris Metapontā.

Pitagora uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pitagora filozofijas pamats ir gluži vienkāršs: "Visus cilvēkus var iedalīt trijās grupās, tāpat kā visus cilvēkus, kas apmeklē olimpiskās spēles, var iedalīt trijās grupās. Zemākā sastāv no tiem, kas nāk pirkt un pārdot. Nākamie ir tie, kas sacenšas. Taču visaugstākie ir tie, kas nāk skatīties. Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no "dzimšanas apļa"."

Grūti iedomāties vēl kādu sabiedrību, kas tik ļoti cienītu savu dibinātāju un reizē būtu tik atvērta pārmaiņām. Pitagoram viņa laikā tika piedēvētas pārdabiskas spējas, un daudzi atklājumi, kas nebūt nebija viņa. Viņa autoritāte bija tik liela, ka pietika pateikt: "Viņš pats teica" (autos ephē), lai izteikumam tūlīt paklausītu.