Apbalvojumi

Pitagors Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος Pitagora krūšutēls, kas atrodas Romā Personīgā informācija Dzimis 580.—572. gadā p.m.ē. Samosa, Senā Grieķija Miris 500.—490. gadā p.m.ē.

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija Pirmssokratiķi Galvenās intereses Ētika, metafizika, mūzika, matemātika, politika Valoda sengrieķu valoda

Pitagors no Samas jeb vienkārši Pitagors (sengrieķu: Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος, ho Pūthagoras ho Samios, latīņu: Pythagoras, dzimis ap 570. gadu p. m. ē., miris ap 495. gadu p. m. ē.) bija joniešu matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts, politiķis, priesteris, izgudrotājs, visplašāk pazīstams ar Pitagora teorēmu.

Pitagorisms kā dzīvesveids bijis saistīts ar iniciāciju noslēpumos un bijis līdzīgs orfismam, kas to, domājams, ietekmējis. Tāpat kā orfisma, arī pitagorisma nolūks bijis padarīt dvēseli tīru (katharmoi), lai pēc nāves liktenis tai būtu labvēlīgs. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Pitagors nav atstājis nekādus rakstītus darbus un ka viņa idejas turpinājušas pastāvēt viņa skolniekos.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pitagors, domājams, dzimis ap 570. gadu p. m. ē. Samas salā (Jonijas jūrā starp Turciju un Grieķiju) Jonijā un miris ap 495. gadu p. m. ē. Metapontā, Lukānijā. Ap 532. gadu p. m. ē. atstājis Samu, lai izvairītos no Polikrata tirānijas, un Dienviditālijas grieķu kolonijas pilsētā Krotonā nodibinājis vēlākajiem ordeņiem līdzīgu savienību reliģiski ētiskai dzīves reformēšanai, tā saukto "pitagoriešu skolu". Domājams, sākotnēji tajā ietilpuši ap 235 biedri, no tiem 18 — sievietes.

Skolas locekļiem bijusi jāievēro stingra disciplīna un zināmi priekšraksti, un viņi nodarbojās ar matemātiku (skaitļu īpašību pētīšanu). Savas disciplīnas dēļ skola drīz vien ieguva ievērojamu politisku svaru arī citās Dienviditālijas un Sicīlijas grieķu koloniju pilsētās. Tas kļuva par iemeslu demokrātu sazvērestībai, un pēkšņs uzbrukums skolas vadoņiem (tos sadedzināja kopā ar māju, kurā tie apspriedās) iznīcināja tās varu vispirms Krotonā un pēc tam arī citās pilsētās, izņemot Tarentu un Regiju. Pastāv versija, ka Pitagors pats gājis bojā šajā uzbrukumā, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka viņš jau agrāk atstājis Krotonu un miris Metapontā.

Pitagora uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pitagora filozofijas pamats ir gluži vienkāršs: "Visus cilvēkus var iedalīt trijās grupās, tāpat kā visus cilvēkus, kas apmeklē olimpiskās spēles, var iedalīt trijās grupās. Zemākā sastāv no tiem, kas nāk pirkt un pārdot. Nākamie ir tie, kas sacenšas. Taču visaugstākie ir tie, kas nāk skatīties. Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no "dzimšanas apļa"."

Grūti iedomāties vēl kādu sabiedrību, kas tik ļoti cienītu savu dibinātāju un reizē būtu tik atvērta pārmaiņām. Pitagoram viņa laikā tika piedēvētas pārdabiskas spējas, un daudzi atklājumi, kas nebūt nebija viņa. Viņa autoritāte bija tik liela, ka pietika pateikt: "Viņš pats teica" (autos ephē), lai izteikumam tūlīt paklausītu.

Apbalvojumi

Pitagors Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος Pitagora krūšutēls, kas atrodas Romā Personīgā informācija Dzimis 580.—572. gadā p.m.ē. Samosa, Senā Grieķija Miris 500.—490. gadā p.m.ē.

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija Pirmssokratiķi Galvenās intereses Ētika, metafizika, mūzika, matemātika, politika Valoda sengrieķu valoda

Pitagors no Samas jeb vienkārši Pitagors (sengrieķu: Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος, ho Pūthagoras ho Samios, latīņu: Pythagoras, dzimis ap 570. gadu p. m. ē., miris ap 495. gadu p. m. ē.) bija joniešu matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts, politiķis, priesteris, izgudrotājs, visplašāk pazīstams ar Pitagora teorēmu.

Pitagorisms kā dzīvesveids bijis saistīts ar iniciāciju noslēpumos un bijis līdzīgs orfismam, kas to, domājams, ietekmējis. Tāpat kā orfisma, arī pitagorisma nolūks bijis padarīt dvēseli tīru (katharmoi), lai pēc nāves liktenis tai būtu labvēlīgs. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Pitagors nav atstājis nekādus rakstītus darbus un ka viņa idejas turpinājušas pastāvēt viņa skolniekos.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pitagors, domājams, dzimis ap 570. gadu p. m. ē. Samas salā (Jonijas jūrā starp Turciju un Grieķiju) Jonijā un miris ap 495. gadu p. m. ē. Metapontā, Lukānijā. Ap 532. gadu p. m. ē. atstājis Samu, lai izvairītos no Polikrata tirānijas, un Dienviditālijas grieķu kolonijas pilsētā Krotonā nodibinājis vēlākajiem ordeņiem līdzīgu savienību reliģiski ētiskai dzīves reformēšanai, tā saukto "pitagoriešu skolu". Domājams, sākotnēji tajā ietilpuši ap 235 biedri, no tiem 18 — sievietes.

Skolas locekļiem bijusi jāievēro stingra disciplīna un zināmi priekšraksti, un viņi nodarbojās ar matemātiku (skaitļu īpašību pētīšanu). Savas disciplīnas dēļ skola drīz vien ieguva ievērojamu politisku svaru arī citās Dienviditālijas un Sicīlijas grieķu koloniju pilsētās. Tas kļuva par iemeslu demokrātu sazvērestībai, un pēkšņs uzbrukums skolas vadoņiem (tos sadedzināja kopā ar māju, kurā tie apspriedās) iznīcināja tās varu vispirms Krotonā un pēc tam arī citās pilsētās, izņemot Tarentu un Regiju. Pastāv versija, ka Pitagors pats gājis bojā šajā uzbrukumā, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka viņš jau agrāk atstājis Krotonu un miris Metapontā.

Pitagora uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pitagora filozofijas pamats ir gluži vienkāršs: "Visus cilvēkus var iedalīt trijās grupās, tāpat kā visus cilvēkus, kas apmeklē olimpiskās spēles, var iedalīt trijās grupās. Zemākā sastāv no tiem, kas nāk pirkt un pārdot. Nākamie ir tie, kas sacenšas. Taču visaugstākie ir tie, kas nāk skatīties. Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no "dzimšanas apļa"."

Grūti iedomāties vēl kādu sabiedrību, kas tik ļoti cienītu savu dibinātāju un reizē būtu tik atvērta pārmaiņām. Pitagoram viņa laikā tika piedēvētas pārdabiskas spējas, un daudzi atklājumi, kas nebūt nebija viņa. Viņa autoritāte bija tik liela, ka pietika pateikt: "Viņš pats teica" (autos ephē), lai izteikumam tūlīt paklausītu.