Kolekcijā ir sugas no dažādām pasaules vietām, tajā skaitā pasaulē retas un apdraudētas sugas, reliktie augi, pārtikā lietojamie, kā arī dažādi citi, kas pārstāv Āfrikas, Amerikas, Āzijas, Austrālijas un Eiropas dažādu silto klimatisko reģionu floru. Plašai publikai apskatāmā kolekcijas daļa atrodas augu mājās – Palmu mājā ar subtropu augiem, tropu mājā ar mitro tropu augiem un sukulento augu siltumnīcā ar kaktusiem un citiem sauso reģionu augiem.

Augu mājas

Banāna zieds

Palmu kolekcija

Citrona augļi

SUBTROPU AUGI

Subtropu augu ekspozīcija atrodas Palmu mājā, kas ir dārza centrā esošā lielākā siltumnīca. Tās augstums ir 24 metri. Ekspozīcijā ir apskatāmi augi, kas dabā aug subtropos - starp 30˚ un 40˚ ziemeļu un dienvidu platumu: kontinentu austrumu un rietumu piekrastēs un Vidusjūras reģionā, kur ir sausas, karstas vasaras un maigas ziemas.

Ekspozīcijā ir aptuveni 400 dažādu nosaukumu augi, tostarp Latvijā lielākā palmu kolekcija ar 37 palmu sugām un varietātēm. Viens no vecākajiem eksponātiem ir liellapu fikuss Ficus macrophylla (Austrālija), kas šeit aug jau no 1928. gada. Starp 18 dažādiem skujkokiem izceļas varena auguma araukārijas - Bidvila araukārija Araucaria bidwilii un dažādlapu araukārija A. heterophylla. Kolekcijā ir vairākas reliktas sugas, tai skaitā metasekvoja Metasequoia glyptostroboides un dižā volemija Wollemia nobilis. Šeit ir apskatāmi arī pārtikā izmantojami augi, piemēram, dateļpalma Phoenix dactylifera, vīģe Ficus carica, dižais laurs Laurus nobilis, citrons Citrus limon, granātkoks Punica granatum 'Nana', olīvkoks Olea europaea un citi.

Tropu siltumnīca

Orhideju kolekcija

Orhideju kolekcija

Tropu ūdensroze

Viktorijas ūdensroze

TROPU AUGI

Ekspozīcijā apskatāmi augi, kas dabā aug mitrajos tropos – joslā abpus ekvatoram. Tur visu gadu ir mitrs gaiss un augsta temperatūra, kas veicina augu augšanu.

Kolekcijā ir aptuveni 400 dažādu nosaukumu augi. Visplašāk ir pārstāvēti Centrālās un Dienvidamerikas tropi ar bromēliju dzimtu, pie kuras pieder arī pušķu ananass Ananas comosus un usneju tilandsija Tillandsia usneoides – epifīts augs, kas aug uz koku zariem un barojas no nokrišņiem. Tropu siltumnīcas baseinā aug arī Dienvidamerikas viena no lielākajām ūdensrozēm Krusa viktorija Victoria cruziana. Plaši pārstāvētas arī begoniju Begonia, peperomiju Peperomia un filodendru Phyllodendron ģintis.

Viens no Āfrikas tropu raksturīgākajiem augiem ir kafija Coffea un Āfrikas kigēlija Kigelia africana jeb desu koks. Savukārt Āzijas tropu floru raksturo nosmailotais banāns Musa acuminata, lielā bambusniedre Thysanolaena maxima, kura ir ļoti ātraudzīga, un lielsakņu alokāzija Alocasia macrorrhizos, kuras sakneņi austrumu tautām ir iecienīti pārtikā.

Kolekcijā plaši pārstāvēta ir orhideju dzimta no dažādiem tropu apgabaliem. Pasaulē aizsargāta suga ir vaniļas orhideja Vanilla planifolia, kuras kāpelējošais stumbrs vēl nav sasniedzis 3 m garumu, kas nepieciešams, lai tā uzziedētu. Tropu ekspozīcijā ir apskatāmas vairāk nekā 50 papardes no dažādām pasaules vietām, plašāk no adiantu Adianthum, nefrolēpju Nephrolepis un blehnumu Blechnum ģints.

Kaktusu siltumnīca

Mamilāriju kolekcija

Epifītu kolekcija

Tilandsijas zieds

Kaktusu siltumnīca

KAKTUSI UN SUKULENTI

Sukulentie augi aug tuksnešos un pustuksnešos – sausā un karstā klimatā ar krasām diennakts temperatūras svārstībām. Tie ir pielāgojušies ātrai ūdens uzņemšanai un uzkrāšanai ar saknēm, stumbru vai lapām retajos lietus periodos, kā arī no nakts rasas.

Botāniskā dārza ekspozīcijā ir aptuveni 700 dažādi sukulentie augi, no kuriem gandrīz puse ir no kaktusu dzimtas. Kolekciju siltumnīcas pirmajā daļā eksponēti augi no Ziemeļamerikas tuksnešiem, īpaši Meksikas sukulenti, ko pārstāv agaves Agave, laimiņi Sedum, eševērijas Echeveria un kaktusi. Vecākais eksemplārs ir tūbainā opuncija Opuntia tuberosa, kas kolekcijā ir no 1930. gada. Visplašāk no kaktusu dzimtas kolekcijā pārstāvēta ir mamilāriju ģints Mammillaria, kuru ziedi pavasarī plaukst vainaga veidā ap stumbra galotni. Ekspozīcijā vēl ir apskatāmi astrofīti Astrophytum, ferokaktusi Ferocactus, opuncijas Opuntia, parodijas Parodia, notokaktusi Notocactus, gimnokalīciji Gymnocalycium un daudzi citi.

Ekspozīciju siltumnīcas otrajā daļā eksponēti augi no Āfrikas sausajiem reģioniem. Visplašāk pārstāvēta Dienvidāfrikas un Madagaskaras sukulentā flora. Šiem reģioniem raksturīgas sukulentās eiforbijas Euphorbia, no kurām daudzas sugas vizuāli līdzinās kaktusiem. Plaši pārstāvēta ir biezlapju Crassula, senēciju Senecio, havortiju Hawortia, gastēriju Gasteria, kalanhoju Kalanchoe, sansevjēru Sansevieria ģintis. Kā arī alojes Aloe, no kurām vispazīstamākie ir ārstniecības augi – kokveida Aloe arborescens un īstā aloje Aloe ver

Acālijas (Azalea) ir vēsturiski izveidojies nosaukums rododendru hibrīdiem, kas ir selekcionēti galvenokārt no divām sugām: Simsa rododendra (Rhododendron simsii) un Indijas rododendra (Rhododendron indicum). Dabā šie rododendri aug Ķīnā, Japānā un citur Tālajos Austrumos. Acāliju selekcijas pirmsākumi ir meklējami Japānā 16.-17. gadsimtā, bet Eiropā – 19. gadsimtā. LU Botāniskajā dārzā ir apskatāma lielākā acāliju kolekcija Ziemeļeiropā - 126 dažādības.  

Latvijā acālijas sāka audzēt 20. gs. sākumā. Latvijas Universitātē pirmā acāliju kolekcija gāja bojā 2. Pasaules kara gados. Pašreizējo kolekciju 1956. gadā sāka veidot prof. Rihards Kondratovičs – tajā ir šķirnes no Latvijas, Vācijas, Beļģijas, Nīderlandes un citām Rietumeiropas valstīm, kā arī no ASV un Ukrainas. Viņš nodarbojās arī ar acāliju selekciju un laikā no 1962. līdz 2017. gadam izveidoja 26 acāliju šķirnes:

'Auseklītis', 'Columba', 'Duets' - līdzautors J. Jēkabsons (Carnikava), 'Dzide', 'Dzirkstelīte', 'Eldze', 'Ginta', ‘Grācija’, 'Ilva', 'Inta', 'Jolanta', 'Kārlis Sūniņš', 'Laima', 'LU Momo', 'Māsa Kerija', 'Meri', 'Ritenītis', 'Rožaina Zvaigznīte', 'Sarkangalvīte', 'Saulriets', 'Sārtais Dzintars' - līdzautors K. Bauers (Tukums), ‘Skaidrīte Matisone’, 'Sniegbaltīte', ‘Sniegpārsla’, ‘Vēlziede’, 'Violetā Zvaigznīte'.

Kolekcijā ir arī pagājušā gadsimta 50. – 80.-jos gados Tukuma dārzniecībā (toreizējā Tukuma izmēģinājumu paraugdārzniecībā) izveidotās šķirnes: ‘Ieva-Aldis’, ‘Sārtā Niobe’, ‘Tukuma Pērle’ un ‘Kaprīze’, kuru autori ir Kārlis Bauers, Dzintra Getliņa un Nikodēms Karčevskis.

Acāliju kopšanas ieteikumi

ACĀLIJU KOPŠANA

Acālijas nav tipisks istabas augs – tās vairāk ir piemērotas siltumnīcas apstākļiem, kur ir iespējams nodrošināt piemērotu temperatūru un gaisa mitrumu, tāpēc bieži ir grūtības acālijas audzēt telpās ar centrālo apkuri. Tomēr, ja ir vēlēšanās un iespēja, var mēģināt tās saglabāt un no jauna uzziedināt nākamajā ziemā.

Ziedošo acāliju kopšana:

Ziedošas acālijas vēlams turēt pēc iespējas vēsākās (ap +15ºC), gaišās, labi vēdinātās telpās (ja telpās ir virs +20ºC, acālijas ātri nozied).

Substrātam ir jābūt mitram, bet ne slapjam. Acālijas ir vēlams rasināt, it īpaši telpās ar centrālapkuri, kur ir silts un pārlieku sauss gaiss. Tomēr jāatceras, ka acālijas nerasina ziedēšanas laikā - vietās, kur uzkrīt ūdens pilieni, ziedi var kļūt plankumaini.

Acālijas jālaista ar mīkstu, vislabāk ar lietus vai kūstoša sniega ūdeni.

Ūdenim jābūt nedaudz skābam (pH 4,5-5,5) – ja tas ir neitrāls vai pat sārmains, to paskābina ar kādu no organiskajām skābēm, piemēram, citronskābi vai askorbīnskābi, ņemot 3-4 g (1 tējkaroti) uz 10 litriem ūdens. Ūdeni var skābināt arī tam nedaudz pievienojot citrona sulu.

Ar skābinātu ūdeni acālijas laista 1-2 reizes mēnesī; ja to dara biežāk, acāliju lapu gali var kļūt zilgani (ja pH zemāks par 3,5).

Ja sakņu kamols iežuvis:

Ja acālija tikusi stipri iekaltēta, tad pat pēc ūdens režīma normalizēšanas tām var novīst un nobirst ne tikai ziedi un ziedpumpuri, bet arī lapas!

Ja sakņu kamols ir izžuvis, tad acālijas vislabāk ir ar visu podu izmērcēt (uz kādu stundu iemērkt līdz malām ūdeni), līdz viss sakņu kamols piesūcas ar ūdeni.

Nedaudz iekaltēta un apvītusi acālija pēc „atdzeršanās” parasti atgūst normālu izskatu.

Pēc ziedēšanas:

Acālijas tur pēc iespējas vēsākās, gaišākās telpās, bagātīgi rasina un lej.

Nolasa vecos, sakaltušos ziedus.

Ne vēlāk kā līdz maija sākumam veido krūmu, mazliet saīsinot visus dzinumus (no katra vecā dzinuma attīstīsies 2-4 jauni dzinumi).

Mājas apstākļos acālijas pārstāda ik pēc 2 gadiem – tas jādara tūlīt pēc noziedēšanas un apgriešanas.

Ieteicamais substrāts ir sfagnu kūdra un pussatrūdējušu priežu skuju maisījums 1:1; tā skābumam jābūt pH 4,5-5,5; ja izmanto kūdru, kura nav neitralizēta (parasti pH 2,8 -3,2), lai nodrošinātu nepieciešamo skābumu, vienam litram kūdras pievieno 1g krīta.

Acālijas pārstāda tādā pat dziļumā, kādā tās augušas iepriekš!

Vasarā, pēc vēlo pavasara salnu izbeigšanās, apmēram jūnija vidū, acālijas vislabāk ir iznest dārzā un novietot pusēnā; augu ar visu podu var arī ierakt zemē.

Lai acālijas izveidotu ziedpumpurus un nākamajā ziemā bagātīgi ziedētu, tās intensīvi jāmēslo: 2-3 x mēnesī ar speciālajiem rododendru un acāliju minerālmēsliem - tie ir fizioloģiski skābi un palīdz uzturēt optimālo pH līmeni.

Kā uzziedināt no jauna:

Rudenī acālijas ienes atpakaļ telpās, kad āra temperatūra naktīs pazeminās līdz +5ºC.

Pēc ienešanas telpās, acālijas jātur gaišās, labi vēdinātās telpās un jāturpina lapu rasināšana.

Temperatūrai telpās jābūt ap +10ºC, lai nodrošinātu augiem miera periodu, kas nepieciešams, lai līdz galam attīstītos ziedpumpuri. Ja temperatūra ir augstāka, ziedpumpuri nespēj pilnvērtīgi attīstīties, tie var kļūt brūni un atmirt.

Vieglāk būs uzziedināt agrīnas šķirnes, kurām miera periods ir īss vai tā vispār nav.

Pēc aukstuma perioda iziešanas sāk acāliju uzziedināšanu, temperatūru paaugstinot līdz +14ºC … +18ºC.

Vēlīnās šķirnes nedrīkst uzziedināt agri, jo tad iegūst ļoti zemas kvalitātes ziedus.

Dendrārijs ir lielākā LU Botāniskā dārza brīvdabas ekspozīcija, kas aizņem 9 ha platību. To sāka veidot 20. gs. 30. gados, kad no Špēta kokaudzētavas Berlīnē iepirkta dažādu koku un krūmu sugu stādus. Daļu no tiem iestādīja arī Sistemātiskajās grupās. Sākumā dendrāriju bija iecerēts veidot pēc sistemātiskā principa pa dzimtām, taču parka veco stādījumu un atšķirīgo ekoloģisko prasību dēļ šis princips ievērots tikai daļēji.

Pēckara periodā daudzi augi iegūti no bijušās Šoha kokaudzētavas Salaspilī. Tā 50. gados izveidota daļa no tūju un paciprešu kolekcijas. Vēlākajos gados daudzi koki un krūmi izaudzēti no sēklām vai spraudeņiem, kas saņemti no dažādiem botāniskajiem dārziem.

RODODENDRI

Latvijas Universitātē ir viena no lielākajām rododendru Rhododendron ģints augu kolekcijām Baltijā, kuru 1957. gadā bija sācis veidot profesors Rihards Kondratovičs. Tagad kolekcijā kopā ir 495 brīvdabas rododendru sugas un šķirnes, tajā skaitā arī siltumnīcā audzētās acālijas. Apskatāmas ir arī Latvijā selekcionētās šķirnes: 117 - brīvdabas rododendru un 26 – acāliju. Lielākā daļa brīvdabas rododendru kolekcijas atrodas ārpus Rīgas - LU Botāniskā dārza Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavā „Babīte”. Botāniskajā dārzā, Rīgā ir apskatāmas 119 brīvdabas rododendru sugas un šķirnes, kā arī Ziemeļeiropā lielākā siltumnīcu acāliju kolekcija – 126 dažādības.

MAGNOLIJAS

Magnolijas Magnolia ir ļoti senas izcelsmes augi, uz ko norāda zieda vienkāršā uzbūve. Liela magnoliju sugu dažādība ir Ķīnas kalnu apvidos un Japānā. No šī apvidus dārza kolekcijā aug tikai pašas salcietīgākās sugas, kas uzzied pirms lapu plaukšanas aprīļa beigās. Magnolijas, kas aug Ziemeļu un Vidusamerikā, zied jūnija sākumā, kad tām jau ir izplaukušas lapas. LU Botāniskajā dārzā ir lielākā magnoliju kolekcija Latvijā un ir apskatāmas 17 sugas un šķirnes.

SKUJKOKI

Skuju koki ir vieni no senākajiem augiem, kas uz Zemes bija sastopami jau pirms 200 miljoniem gadu. Atšķirībā no citiem augiem tiem ir viendzimuma ziedi un nav ziedlapu. Botāniskajā dārzā var apskatīt 11 dažādu ģinšu pārstāvjus: 25 tūju Thuja, 22 kadiķu Juniperus, 20 paciprešu Chamaecyparis un 19 egļu Picea dažādības, kā arī duglāzijas Pseudotsuga, patūjas Thujopsis un helmlokegles Tsuga. No Latvijas aizsargājamiem augiem kolekcijā ir īve Taxus baccata un septiņas tās šķirnes.

Dekoratīvo lakstaugu kolekcijās ir dažādas krāšņas ziemciešu šķirnes un savvaļā sastopamās sugas, galvenokārt – peonijas, dienziedes, hostas, flokši, īrisi, dekoratīvās zāles, papardes, sīpolpuķes, ūdensaugi un daudzi citi, kā arī dālijas un lilijas. Ekspozīcijās ir skatāmi vairāk nekā 1600 dažādu nosaukumu augi. Tie ir stādīti atbilstoši augu ekoloģiskajām prasībām pret gaismu, mitrumu, augsni un kaimiņaugiem.

Ziemciešu dārzs vasarā

Peoniju kolekcija

Lauztā sirds

Ziemciešu dārzs vasarā

ZIEMCIETES

Ziemcietes ir mērenās joslas daudzgadīgie lakstaugi. Kolekcijā ir dažādas svešzemju sugas, kas Latvijā ir ziemcietīgas. Pārstāvētas ir arī tradicionālās šķirnes, daļa no kurām jau izsenis ir audzētas Latvijas dārzos. Ekspozīcijās ir skatāma kolekcijas izlase: astilbes, īrisi, skarainie flokši, dienziedes, pienziedu peonijas, miķelīši, mārtiņrozes un citas, tostarp arī latviešu selekcionāru veikums, piemēram, hibrīdo zeltslotiņu šķirne ‘Dzintra’ (selekcionārs V. Nesaule), skarainā flokša šķirnes ‘Inta’ (V. Nesaule, 1966) un ‘Vita’ (E. Zvaigznīte), mārtiņrozes - ’Ausma’ un ‘Lemūnija’ (E. Zvaigznīte), astilbes ‘Kaibala’, ‘Koknese’, ‘Staburadze’ (S. Ieviņa un M. Lūsiņa), ‘Kvēle’ un ‘Vaidava’ (M. Eglīte, 1960).

Skats uz akmeņdārzu vasaras sākumā

Kalnu reģionu augi

Augu daudzveidība terasēs

Akmeņdārzs vasarā

AKMEŅDĀRZS

Akmeņdārzā ietilpst alpinārijs un sausaudžu terases.

Alpinārijā ir skatāmas kalnos augošās zema auguma ziemcietes un sīkkrūmi, kā arī nedaudzi sīpolaugi – kopā ir vairāk nekā 60 sugas. Dabā tās aug galvenokārt Eiropas centrālās un dienvidu daļas kalnos, nedaudzas arī Himalajos, Sibīrijas un Ziemeļamerikas kalnos. Pateicoties Borisa un Ināras Teterevu fonda finansiālam atbalstam, 2014. gadā veikta alpināriju pārbūve.

Sausaudžu terasēs ir augi, kas ir izturīgi pret ilgstošu sausumu. Dabā tie ir sastopami sausās vietās – tuksnešos, prērijās, kalnos un arktiskos apgabalos.

Dekoratīvo dāliju grupa

Dāliju kolekcija pilnziedā

Ūdensrožu dāliju grupa

Pomponu dāliju grupa

DĀLIJAS

Kolekcijā ir aptuveni 300 dāliju šķirnes un četras sugas, kas savvaļā aug Meksikā. Vairums dāliju ir apskatāmas ekspozīcijā, reprezentējot visas 14 dāliju grupas, kas viena no otras atšķiras ar ziedu formu. Tostarp ir arī 50 pēdējo gadu Latvijas selekcionāru veikums.

Pavasaris dārzā

Zilā vizbulīte

Krokusi

Pulkstenītes

Fritilārijas

Lilija

SĪPOLAUGI

Pavasarī un rudenī dārza zālienus un puķu dobes rotā sīpolpuķes. Pavasarī plaukst sniegpulkstenītes (Galanthus sp.), pienpulkstenītes (Leucojum sp.), sniedzītes (Chionodoxa sp.), zilsniedzītes (Scilla sibirica), cīrulīši (Corydalis sp.), bet rudenī - vēlziedes (Colchicum sp.) un krokusi (Crocus sp.). Ekspozīcijā apskatāmas arī savvaļas liliju sugas (Lilium martagon, L. lancifolium), mežlilijas (Trillium sp.) un sīpoli (Allium sp.).

Jūlija sākumā uzzied aptuveni 30 liliju šķirnes no Āzijas un Trompetliliju grupas, kuras ir selekcionējis LU Botāniskā dārza ilggadīgais direktors Ādolfs Zorgevics.  

Līdzās citu pasaules reģionu floru pārstāvjiem un krāšņumaugu kolekcijām Botāniskajā dārzā var aplūkot aptuveni 400 Latvijas savvaļā sastopamu augu sugas. Daļa no tām ir dažādās ekspozīcijās un dendrārijā, bet purvu un zālāju biotopiem ir izveidotas atsevišķas ekspozīcijas.

PURVS

Purva ekspozīcija LU Botāniskajā dārzā

Dzērvenes ogas

Sila virsis

Ekskursija skolēniem par purvu veidošanos

Latvijā purvi sāka veidoties pirms aptuveni 9000 gadiem lēzenu ieplaku ezeros, kas radušies ledāja darbības rezultātā, vai pārpurvojoties minerālgruntij. Purvs ir dzīves vide augiem, kas pielāgojušies pārmitriem un barības vielām nabadzīgiem apstākļiem. Ekspozīcijā ir apskatāmas 40 augu sugas no pārejas un augstā purva – koki un lakstaugi. Vairākas no tām arī retas un aizsargājamas, piemēram, Grīņu sārtene Erica tetralix L., bezdelīgactiņa Primula farinosa L. un parastā purvmirte Myrica gale L. 

ZĀLĀJI

Parastā raudene

Stepes timotiņš

Pļavu augu ekspozīcija LU Botāniskajā dārzā

Pļavu augu ekspozīcija LU Botāniskajā dārzā

Latvijas zālājos (pļavās un ganībās) aug vairāk nekā 520 ziedaugu un paparžaugu sugu, t.i. viena trešā daļa no Latvijas floras. Zālāju ekspozīcijā apskatāmas vairāk nekā 70 ziedaugu sugas, kas Latvijā lielākoties sastopamas sausās un mēreni mitrās pļavās. Šeit aug arī Latvijā retas un izzūdošas sugas, kā arī Eiropā aizsargātā smiltāju neļķe Dianthus arenarius L. Ekspozīcija katru gadu dabiski mainās savstarpējās sugu konkurences dēļ. Sugu skaits regulāri tiek papildināts, sēklas un stādus iegūstot ekspedīcijās pa Latvijas zālājiem. 

Ekspozīcija ir ierīkota 2014. gadā ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu.

SŪNAS

Parastā kociņsūna

Mūru vijzobe

Struplapu īsvācelīte

Viļņainā skrajlape

Sirmā sarmenīte

Purpura ragzobe

LU Botāniskā dārza dibinātājs un direktors Nikolajs Malta (1890-1944) bija pasaulē atzīts briologs. Sūnu pētniecībai viņš pievērsās pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Mūsdienās pētījumi par sūnu daudzveidību Latvijā galvenokārt veikti savvaļā. Lai arī daļa no sūnu sugām samērā bieži sastopama pilsētās – uz ēku jumtiem un sienām, uz koku un krūmu stumbriem, pie tramvaja sliedēm un daudz kur citur, to izpēte pilsētvidē ir veikta tikai fragmentāri.

LU Botāniskajā dārzā ir veikta sūnu sugu priekšizpēte, kuras laikā nelielā dārza teritorijā konstatētas gandrīz 50 sūnu sugas, kas liecina par augstu sugu bagātību. Botāniskā dārza teritorija ar daudzveidīgo mozaīkveida mikrobiotopu un ekoloģisko nišu sastopamību ir sevišķi piemērota sūnu un ķērpju sugu izplatībai.

Iepazīt Latvijā 100 biežāk sastopamās sugas var Latvijas sūnu pētnieču izdotajā grāmatā "Sūnu ceļvedis dabas pētniekiem".

LATVIJAS SARKANĀ GRĀMATA

No 319 Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītām sugām LU Botāniskā dārza ekspozīcijās var iepazīt 83 sugas. Kategoriju skaidrojumi :

0. kat. – izzudušās sugas – sugas, kuras nav atrastas pēdējo 50 gadu laikā, taču, iespējams, vēl saglabājušās dabā, nebrīvē vai kultūrā un kurām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas aktu veidā;

1. kat. – izzūdošās sugas – sugas, kurām draud iznīkšana, tās ir ļoti retas, jo to skaits jau samazinājies līdz kritiskai robežai un to turpmākā eksistence nav iespējama bez sevišķu pasākumu veikšanas; tām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas aktu veidā;

2. kat. – sarūkošās sugas – sugas, kuru indivīdu skaits samazinās un areāls sašaurinās gadu gaitā dabisku cēloņu dēļ, cilvēka darbības rezultātā vai arī abu minēto faktoru ietekmē; tām nepieciešama indivīdu skaita izmaiņas kontrole un īpaša valsts aizsardzība likumdošanas aktu veidā;

3. kat. – retās sugas – sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet kuras sastopamas tik nelielā skaitā vai arī pēc platības tik ierobežotās specifiskās vietās, ka var ātri iznīkt; tām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas aktu veidā;

4. kat. – maz pazīstamās vai vāji izpētītās sugas, kurām, iespējams, draud iznīkšana, bet ziņu trūkuma dēļ pagaidām nevar precīzi novērtēt šo sugu stāvokli; tām nepieciešama papildus izpēte.

IUCN RED LIST

Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN saīsinājumā no angļu valodas International Union for Conservation of Nature) ir starptautiska dabas un sugu aizsardzības organizācija. Tās darbība vērsta uz zinātniski pamatotas informācijas par dabu vākšanu, apstrādi un izplatīšanu. Kopš 1966. gada organizācija globāli un sistemātiski apkopo informāciju par dzīvnieku, sēņu un augu sugu stāvokli un publicē to Sarkanajā grāmatā. LU Botāniskajā dārzā apskatāmi 36 augi, kas iekļautas IUCN sugu sarakstā. Pārsvarā tās ir tropu un subtropu lakstaugu un kokaugu sugas.

IUCN ir deviņas kategorijas, pēc kurām nosaka aizsardzības statusu:

izmiris (saīsināti apzīmē ar EX no angļu valodas vārda Extinct) – nav zināms neviens dzīvs indivīds;

izmiris savvaļā (EW no Extinct in the Wild) – savvaļā nav sastopams neviens indivīds; suga sastopama tikai nebrīvē;

kritiski apdraudēts (CR no Critically Endangered) – ļoti augsts risks sugai izmirt savvaļā;

izmirstošs (EN no Endangered) – atrodas uz izmiršanas robežas;

saudzējams (VU no Vulnerable) – augsts apdraudējuma risks;

gandrīz apdraudēts (NT no Near Threatened) – nākotnē ir iespējams apdraudējums;

zems risks (LC no Least Concern) – zems risks, sugai apdraudējums ilgākā laika posmā nedraud;

nepilnīga informācija (DD no Data Deficient) – nav informācijas par sugas stāvokli dabā;

nav novērtēts (NE no Not Evaluated) – sugas statuss nav vēl novērtēts.

Augu grupas ir Botāniskā dārza vecākās kolekcijas, kas pilnībā ir apskatāmas ekspozīcijās. Tām ir vairākas daļas: Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas, Tehniskie augi, Ārstniecības augi un Augu sistemātiskās grupas. Ekspozīcijas 20. gs. 20. gados izveidoja dārza dibinātāji prof. Nikolajs Malta un prof. Pauls Galenieks, kā arī privātdocents Aleksandrs Zāmelis un dārznieks Mārtiņš Pālens. No tā laika Augu bioloģiskajās un morfoloģiskajās grupās, Tehnisko un Ārstniecības augu ekspozīcijās ir saglabājies stādījumu plānojums, tematika un dobju apmales. Savukārt Sistemātiskās grupas bija ierīkotas 1926. gadā, bet laika posmā no 2009. līdz 2012. gadam ir veikta to atjaunošana, izmainot oriģinālo dobju plānojumu.

Augu grupas ir izveidotas kā mācību līdzeklis padziļinātai botānikas iepazīšanai. Lielākoties kolekcijā ir sugas, tajā skaitā Latvijā, Baltijas jūras reģionā un Eiropā reti un aizsargājami augi.