Čečenijas organizētā noziedzība:
Čečenijas mafija radās 20. gadsimta beigās Padomju Savienībā, taču tās saknes meklējamas simtiem gadu iepriekš. Organizētie čečenu noziedznieki pirmo reizi tika atpazīti Krievijas impērijas pirmssākumos, 18. gadsimtā, kad lauku bandītu un zagļu bandas terorizēja iedzīvotājus. Zemes īpašniekiem regulāri izspieda lauku produkciju un citus ražojumus, un, ja viņi atteicās no tā, viņi tika pakļauti ārkārtīgai vardarbībai. Kaukāza kara laikā no 1817. līdz 1864. gadam čečenu bandas veica kaujinieku uzbrukumus krievu impērijas valdībai, policijai, militārajiem un nevainīgajiem civiliedzīvotājiem. Šie kaujinieku uzbrukumi notika Čečenijā un ārpus tās, un tie tika veikti partizānu stilā. Pēc tam, kad Krievijas impērija bija nostiprinājusi kontroli pār Ziemeļkaukāzu, citas vietējās tautas un čečeni vairākas desmitgades turpināja savu kaujinieku pretestību.

Mūsdienu čečenu noziedzīgās bandas čečeni izveidoja 60. gadu sākumā pēc tam, kad daudzi no 1944. gada deportācijām bija atgriezušies Padomju Savienības Vidusāzijas republikās. Šīs noziedzīgās bandas tika dibinātas Groznijā, un pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pārējās Čečenijas pilsētu teritorijās tika izveidotas citas grupas. Bandas bija iesaistītas tradicionālajos zilās apkakles noziegumos, piemēram, bruņotās laupīšanās, naudas izspiešanā, pasūtījumslepkavībās un cita veida reketos.

Čečenijas noziedzīgās organizācijas plaši izplatījās 20. gadsimta 90. gados, kad krita Padomju Savienība un pēc tam sākās divi čečenu kari. Šie noziedznieki jo īpaši izdarīja noziegumus, lai palīdzētu finansēt čečenu separātismu un atbalstītu reģionālo islāma terorismu. Čečenu organizētā noziedzība un čečenu separātisms ir cieši saistīti kopš bēdīgi slavenā čečenu separātistu kaujinieka Džokara Dudajeva laikiem. Arī separātistiem un noziedzīgu organizāciju dalībniekiem bija līdzīgi naudas pelnīšanas veidi; naftas zādzības citās Krievijas republikās un sabiedrisko personu nolaupīšana.

Kopš 90. gadu beigām čečenu bandas un noziedzīgās organizācijas ir kļuvušas plaši izplatītas visā Čečenijā. Tas ir veicinājis to, ka Čečenija tiek negatīvi vispārināta kā noziegumu pārņemta republika, kas ir islāma terorisma perēklis. Turklāt šīs grupas ir eksportētas uz citiem Krievijas reģioniem, piemēram, Maskavu, Sanktpēterburgu un Ņižņijnovgorodu. Policija ir dokumentējusi grupas līdz austrumiem, Novosibirskai Sibīrijā un līdz rietumiem, Kaļiņingradai Baltijā. Citur Eiropā čečenu noziedzība ir dokumentēta visās trijās Baltijas valstīs, Ukrainā, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā un Īrijā. Tiee darbojas arī ASV ziemeļaustrumos un Klusajā okeānā. Lielākā daļa čečenu noziedzīgo grupējumu, kas vēlas paplašināties starptautiskā mērogā, to ir darījuši kopš 2000. gadu sākuma. Daudzi uztur saikni ar Čečeniju un citām Ziemeļkaukāza republikām un ir saistīti ar Tuvo Austrumu un Dienvidāzijas organizēto noziedzību.

Struktūra
Čečenu noziedznieki, atšķirībā no krievu kolēģiem, ir strukturēti pilnīgi atšķirīgi. Kad 20. gadsimta beigās Čečenijā nonāca pazemes subkultūra Vori v Zakone (Zagļi likumā), čečenu noziedznieki to lielā mērā noraidīja. Tajā laikā lielākā daļa zagļu likumā Čečenijā bija etniskie krievi. Čečenu noziedzniekus, kuri pievienojās Vori v Zakone noziedzīgajai brālībai vai kuri ar viņiem sabiedrojās ielās, lielākā daļa citu čečenu noziedznieku acīs tika uzskatīti par nodevējiem. Bieži vien čečenus, kuri bija saistīti ar Vori v Zakone, satika ar ārkārtēju vardarbību, kas parasti beidzās ar slepkavībām. Tā vietā, lai sekotu līdzi voriem, čečeni turējās pie daudz vecākas un tradicionālākas Ziemeļkaukāza varas struktūras. Viņu hierarhija izriet no sākotnējām cilšu sistēmām, kuras čečeni izmantoja pirms Kaukāza kara 19. gadsimtā. Čečenu ciltis bija pazīstamas kā teipi, un visā Čečenijā ir aptuveni 150 dažādu teipu. Šie teipi tradicionāli pārstāvēja cilvēkus no noteiktas vietas / cilts. Kaut arī šie teipi paši par sevi nebija noziedzīgas organizācijas, čečenu noziedznieki vienkārši pārņēma teipu struktūru ideju priekš saviem grupējumiem. Lielākā daļa mūsdienu čečenu bandas radās Groznijā, bet dažas arī no Gudermes, Šali un Urusa-Martana.

Ir zināms, ka čečenu organizētās noziedzības grupējumu dalībniekiem ir vēlme pēc galējas vardarbības, un tiek baumots, ka viņiem ir saikne ar starptautisko islāma terorismu. Tas izriet no vēsturisko un neseno karu vēstures Čečenijā, ieskaitot Pirmo un Otro Čečenijas karu. Turklāt Čečenijā ir dziļi iesakņojusies publisko slepkavību kultūras prakse. Šīs publiskās slepkavības parasti tika veiktas, lai saglabātu ģimenes vai cilts godu. Čečenijā tas bija ierasts līdz 90. gadiem. Pēdējā laikā imāmi Čečenijas lauku rajonos ir sākuši vērsties pret šīm tā sauktajām atriebības slepkavībām. Viņi to ir izdarījuši, pierunājot ģimenes īstenot diplomātiju, nevis nogalināt viena otru ielās. Kaut arī atriebība un goda slepkavības Čečenijas pilsētās ir samazinājušās, lauku reģionos un ciematos tās joprojām ir normāla lieta.